Birku arhīvs: klusums

Klusumam ir daudz seju

Klusumam ir daudz seju. Nepateikti vārdi, jo aizturēts sāpju kliedziens. Nepateikti vārdi, jo prieka pilns samulsums. Nepateikti vārdi, jo ir tik labi, ka negribas runāt. Nepateikti vārdi, jo nav iespējams tos atrast. Nepateikti vārdi, jo viņi novīst vēl neizplaukuši.

Nepateikti vārdi, jo vārdu jau tā ir par daudz.

Advertisements

Buda un trīs jautātāji

Domāju par kādu stāstu. Reiz dzīvoja Buda. Sēdēja zem koka, apskaidrots bija. Un pie viņa – pēc kārtas, viens pēc otra – reiz atnāca trīs cilvēki. Visi uzdeva vienu un to pašu jautājumu: “Vai Dievs ir?” Un Buda vienam atbildēja apstiprinoši, otram noliedzoši, trešajam neatbildēja neko.

Un kad klātesošais māceklis gribēja tikt skaidrībā, kāpēc tik dažādas, tik pretējas atbildes tika sniegtas, Budas savā atbildē norādīja, ka vadījies no katra jautātāja tā brīža iekšējā stāvokļa. Viens bija pārāk iegrimis šaubās, otrs – pārāk iestrēdzis savās idejās par patiesību, savukārt trešais bija ļoti tuvu patiesai atskārsmei. Un ar to kopā Buda klusēja. Un šis klusums bija radošs. Turpināt lasīšanu Buda un trīs jautātāji

Vai tu vari iznākt no skapja?

Pasaule, aprij mani kā tā milzīgā zivs to vīru Vecajā Derībā. Iesūc mani savās plaušās un elpo ar mani. Es būšu tavas acis un ausis. Es būšu tavas pēdas un plaukstu locītavas. Es būšu tava āda un kakla skriemeļi. Es saku tev jā.

Bet varbūt es tomēr nesaku jā. Varbūt es saku jā tikai pīlei, kas nāk man pretī. Tikai ūdenim, kas blīvi iegūlis kanālā. Tikai smaržai, kas nāk no nākotnes. Tikai kokam, kurš mani novēro. Kā es varu teikt viņam jā, ja nevaru viņu pat ieraudzīt? Tik pat kailu kā pīli, ūdeni, smaržu un koku?

Labi, tu mani pieķēri, pasaule. Es gribu tikai pīles, ūdeni, smaržu un kokus. Es negribu Neredzamo Cilvēku. Es gribu, lai viņš iznāk no skapja, kas radīts no vārdu trokšņa.

pēc tam

reizēm ir tā – kaut kas notiek. un tev pašam liekas, ka tu lieliski “tiec galā ar situāciju”. un tad paiet dažas dienas. un, izrādās, emocijas tikai tagad ir atnākušas tālo ceļu no neapziņas tavā apziņā. un tad tev ir vajadzīgs laiks. lai ar tām parunātu.

un tad pēkšņi viss izskatās pavisam citādāk. izrādās, tu nemaz neesi “lieliski ticis galā ar situāciju”. kaut kādā ziņā, protams, esi, taču tas ir bijis tāds kā izdzīvošanas reflekss, līdzīgi, kā acs plakstiņš automātiski aizveras, ja koka zars strauji un negaidīti iebaksta acī. viss kārtībā, acs pasargāta. taču tikai pēc tam tu saproti, ka tas “nav tik vienkārši”. un es šoreiz nerunāju par acs plakstiņu.

emocijas ir atnākušas un saka – ir tā, lūdzu, ņem mūs vērā. un tu saki – labi. pabūsim kādu laiku klusumā.

 

šaubas

tas vienkārši tā mēdz notikt – vienā brīdī šaubas ir klāt. cik ļoti tajās ieklausīties? kad pieņemt lēmumu, lai tas nebūtu a) sasteigts, b) novēlots?

uzrakstīju dažus teikumus, izdzēsu tos, jo sapratu, ka jebkuram lēmumam ir nepieciešama telpa. vajag aiziet prom, ieiet klusumā, ļaut satraukuma viļņiem nomierināties.

šaubas ir signāls, ka nepieciešams pārskatīt līdzšinējo priekšstatu par situāciju. šaubas vēsta, ka realitāte neatbilst šim priekšstatam. jā. un nākošais solis ir soli atkāpties. un atļaut sev pabūt ar sevi. aplūkot visu vēlreiz. un ļaut lēmumam piedzimt no klusuma. nevis no trokšņa – un šaubas ir troksnis, nepieciešams troksnis – jo pievērš mūsu uzmanību, taču šādā troksnī ir pārāk skaļš, lai ieraudzītu kopainu.

labi. paldies jums, šaubas, es tagad pabūšu ar sevi. vismaz līdz nedēļas beigām. ja?