Patiesība un sāpes

Es vairs neatceros to muļķīgo brīdi, kad nolēmu, ka gribu zināt, “kā ir”. Iespējams, tas bija bērnībā. Bet varbūt arī ne. Varbūt tas bija brīdī, kad, bēgot no sāpēm, nolēmu meklēt glābiņu jogā. Tad es vēl nenojautu, ka, mūkot no vilka, esmu ieskrējusi lācim ķetnās.

Joga var iedot mieru, uz kādu brīdi, jā. Var iedot daudz enerģijas. Un – iedot to pašu, no kā jau reiz muku. Iedot sāpes, kas rodas, kad redzi, kā patiesība – palēnām vai strauji, kā nu kuro reizi – atklājas skatienam, un nezin kāpēc tas sāp.

Nekādi nesaprotu, kāpēc tas sāp. Turpināt lasīšanu “Patiesība un sāpes”

Advertisements

suns, lācis, lapsa

********suns*******
septiņas asins lāses, tās jātecina lēnām un mierīgi, no sākuma baldriāna pilieni, tad asinis, proporcijas ir būtiskas, tieši tajā slēpjas visa sāls, mazliet cukura un mazliet krustnagliņu; kad maisījums iedzerts, septiņas reizes ir jāgriežas ap savu asi, tas arī ir būtiski, it īpaši svarīgi ir to asi atrast, ir vakari, kad tā arī nesanāk; rituāls jāveic, kad krauklis ir noķērcies deviņas reizes, tieši deviņas, ne par vienu vairāk, ne mazāk; protams, pirms tam ir jāiztīra zobi un jāieiet dušā, to es pat neizceļu, tas ir pašsaprotami, jūs taču saprotat; pēc mikstūras iedzeršanas ir jāaizver acis un lēnām jānoskaita tēvreize; nu re – kad viss izdarīts, varat ķerties klāt; varat ķerties klāt dzīvei.

tikai neskatieties tai acīs, jau senie grieķi zināja, ka viņas otrais vārds ir Gorgona, tās mati patiesībā ir čūskas un tās vaibsti vienmēr ir citādi, kā iedomājāties pirms tam. nopērciet kādu mazu spogulīti, derēs visparastākais pūdera uzlikšanas spogulis, nu re. un tad uz priekšu. elpot nav būtiski, elpa nāks pakaļ jums kā ruds suns, plušķains un ļoti uzticams.

ejiet kopā ar suni, es saku, ejiet kopā ar suni. neizlaidiet viņu no acīm. Turpināt lasīšanu “suns, lācis, lapsa”

višliste. 2. augusts.

uzaiciniet mani uz kino. uz kādu vecu, mazliet skumju, pēc perfekcijas un putekļiem smaržojošu komēdiju.

izliecieties, ka nepamanījāt, ka uztraukumā esmu aizmirsusi dzejoli, ko mācījos veselu nedēļu – katru vakaru, dienu no dienas, naidā, bailēs un centībā.

turiet abas manas rokas un izlaiziet ausi. kreiso, pēc tam labo.

lieciet man iet gulēt, jo “rīt ir agri jāceļas”, sakiet to maigi, maigi.

uzlieciet man slapju lupatiņu uz pieres, kā tā sanitāre pēc manām pirmajām dzemdībām. tas bija skaistākais brīdis diennakti ilgajā sāpju un baiļu ellē.

sakiet, ka būs labi, kad ieraugu savu gandrīz mīļāko pie viņa gandrīz sievas kapa. viņš nezināja, ka viņa gandrīz sieva ir mana draudzene. es nezināju, ka viņš ir viņas mīļotais.

sakiet, ka tas pāriet, kad panikas lēkmē nakts vidū acu priekšā redzu pakārta cilvēka pārlauzto sprandu un izkārto mēli. kad redzu to acu priekšā katrreiz, ieraugot cilpu. zīmētu, filmētu, fotografētu.

iedodiet man jūru ar caurspīdīgu ūdeni un vēju. sāļu. tik sāļu.

sakiet, lai elpoju lēnām, palēniniet manu sirdi, iedodiet man milzīgu lāci. tādu pūkainu un lielu.

atļaujiet man iegrimt mūzikā kā viļņos, aizmirsties, aizmirst visu kas bija, nedzirdēt to, kas notiek, reredzēt neko.

maigi izņemiet man no rokām ak nezinu šķīvjus pudeles krēslus, ko metu pret sienu un saplēšu jaunās tapetes, vēl aizvien metu, jo tas ir pagātnē un tāpēc mūžīgi.

mieriniet mani, ka rīt no rīta būs joga, būs meditācija un es piekļaušos tai kā mazs bērns tveras pie mātes pupa.

atgādiniet man, lai skatos “uz priekšu” – tas mazina bailes un tad es neredzu bezdibeni zem savām kājām.

tikai pārstājiet stāstīt man, ka esmu jau liela, apklustiet, negribu to vairs dzirdēt.

jā, es esmu mazs bērns šonakt un man ir vajadzīgs draugs, tētis, mamma, mīļākais, eņģelis un Ziemassvētku vecītis vienlaicīgi.

varbūt rīt notiks brīnums un būšu liela, kas to lai zina. kas to lai zina, vai tā būšu vairs es, kas pamodīsies.

es tevi sveicinu, mana rītdienas es un brīdinu – nelasi. skaties uz priekšu – tas mazina bailes un tu neredzēsi bezdibeni zem savām kājām.