izšķīst

neprāta ekskluzivitāte

miers tik bieži ir saistīts ar vienaldzību

alkas pēc miera ir alkas pēc nāves

vārdiem ir tik maza nozīme, kad tajos ieiet

tie izšķīst

 

vajadzētu mācīties alpīnismu

 

 

Advertisements

Apvainošanās

Visu mūžu esmu ar to slimojusi. Ar apvainošanos. Zinu katru centimetru, kā izskatās tur iekšā. Tajā telpā, kur nonāk cilvēks, kurš apvainojas. Grūti man ir bijis, taču arī šķirties no šādiem stāvokļiem negribējās – ieguvumu tomēr daudz. Prāts aizņemts, pati nozīmīga. Taču nogurdinoši. Un tad dzīve man uzdāvināja iespēju savu apvainošanos mazināt.

Vienkārši iepazinos ar cilvēku, kurš apvainojas vēl vairāk kā es. Vai apmēram tik pat daudz. Ej nu izmēri precīzi. Turpināt lasīšanu “Apvainošanās”

Joga, gaidas un vilšanās

Cilvēkiem, kuri sāk nodarboties ar jogu, parasti ir viena no trim motivācijām – vēlme izbēgt no ciešanām, vēlme „sasniegt pozitīvu rezultātu“ vai vienkārši vārdos neizskaidrojama vilkme.

Ja tā ir vēlme izbēgt no ciešanām, parasti jogas praktizēšanu iesāk kādā dziļas personiskas krīzes brīdī. Cieša apņemšanās piedzīvotajā situācijā neatgriezties ir spēcīga motivācija vingrot, elpot, iet aukstā dušā, ēst to un neēst šo.

Ja motivācija ir vēlme „sasniegt pozitīvu rezultātu“, parasti iedvesmas avots ir kāds draugs, rads vai vienkārši sabiedrībā populārs cilvēks. Šis „kāds“ sen vai nesen ir sācis nodarboties ar jogu un – re! – gan skaistāks un lokanāks kļuvis, gan veselīgāks, gan mierīgāks. Es arī tā gribu! Arī šī motivācija var būt spēcīga.

Par trešo motivāciju grūti vairāk ko izvērst – ja „velk“, tad „velk“, katrs ir pieredzējis šādu sajūtu. Citam to izraisa dzeja, citam motosports, citam – putnu vērošana, bet citam – joga. Turpināt lasīšanu “Joga, gaidas un vilšanās”

un kā lai saprotas?

tā plānā robeža – cik daudz var, cik daudz drīkst pateikt, lai tevi saprot. ir cilvēki, kas ir kurli. ir cilvēki, kas dzird ļoti labi. ir cilvēki, kuriem ir ļoti saasināta dzirde. ir cilvēki, kas ir akli. ir cilvēki, kas ir tuvredzīgi. ir cilvēki, kas redz asi un tālu. ir cilvēki, kas redz kā rentgens.

tik dažāds maņu asums, tik dažādas pasaules.

ir cilvēki, kam vairāk attīstīta labā smadzeņu puslode. ir cilvēki, kam vairāk attīstīta kreisā smadzeņu puslode. ir cilvēki, kuriem abas smadzeņu puslodes ir līdzsvarotas.

tik dažādas uztveres, tik dažādas pasaules.

es patiešām nezinu, kā lai saprotas.

tik dažādas pieredzes, tik dažādas atmiņas. tik atšķirīgas vienu un to pašu notikumu interpretācijas. tik atšķirīgi secinājumi. Turpināt lasīšanu “un kā lai saprotas?”

svētdiena. mierīgs susurs.

Šorīt es pamodos piecas minūtes pāri desmitiem jeb divos pēcpusdienā. Pārpratuma te nav nekāda, jo, kad desmitos no rīta nozvanīja modinātājs, es to nospiedu ar domu vēl piecas minūtes pagulēt. Iekritu brīnišķīgā, sapņu pārpilnā miegā (es braucu ar kaut kādu koši sarkanu vāģi, kas, kā es sapni zināju, bija Ferrari (man nav ne jausmas, vai patiesībā šī auto tehniskā specifikācija kaut tuvu līdzinās Ferrari, taču tas galīgi nav būtiski), nekādi nevarēju saprast, kā regulējams ātrums (bija jāspiež kaut kāds mīkstai bumbiņai līdzīgs priekšmets, un pie tam noteiktā intensitātē jāspiež) – kamēr piešāvos, braucu šausmīgi ātri, taču, sev par izbrīnu, nekur neietriecos un nevienu nesabraucu, tiesa, visai bieži manevrēju arī pa ietvēm, lai apbrauktu citas mašīnas un gājējus; pēc tam, kad izlaidu laukā savas trīs pasažieres un meklēju, kur noparkot auto, kā izrādās, biju to paspējusi pārtaisīt par trīsriteni – to es pamanīju tad, kad snobiskais parkinga vietu ierādītājs izturējās tā, it kā mans vāģis nebūtu smalks, nu, tad es arī pamanīju, ka esmu to jau (laikam jau ērtības labad) pamanījusies pārtaisīt par sarkanu trīsriteni. Tad nu lūk, kamēr es sāku atgriezt savam auto tā īsto izskatu jeb no trīsriteņa taisīt Ferrari, nozvanīja telefons. Pēc maniem aprēķiniem bija pagājušas tikai 5 minūtes, pēc Zemes laika – ne vairāk un ne mazāk kā četras stundas. Turpināt lasīšanu “svētdiena. mierīgs susurs.”

man te daži jautājumi

un kā tas nākas, ka tik bieži tas, ko es gribu, ir tieši tas pats, ko es negribu?
un kā tas nākas, ka reizēm miers iet roku rokā ar garlaicību?
un kā tas nākas, ka reizēm sapņi piepildās tik ātri, ka nozib gar acīm kā tādas komētas, aiztraucas tālāk un es pat nesaprotu, vai piedzīvoju to, vai tas tikai atmiņu rēgs?
un kā tas nākas, ka reizēm izpratne atnes līdzi vienaldzību?
un kā tas nākas, ka tik bieži tieši tas, kas mani biedē, ir tieši tas, kas mani atgriež dzīvē?