Birku arhīvs: mīlestība

Var viegli sajaukt

Var viegli sajaukt.

Līdzatkarību ar beznosacījumu mīlestību.
Vienaldzību ar līdzsvarotību.
Rūpes ar kontroli.
Čaklumu ar bailēm.
Cietsirdību ar lietišķumu.
Sāpes ar vājumu.
Pieņemšanu ar paviršību.
Pateicību ar glaimiem.

Lai atšķirtu, vajag pauzi. Klusumu. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa.

Advertisements

Skaņas

2015. gada rudenī pie manis atnāca šīs skaņas.

Kad man bija padsmit gadu, kad biju apjukusi vai skumja, bieži spēlēju klavieres. Tās man palīdzēja nonākt un būt ļoti īpašā stāvoklī – ļoti smalkā un dzidrā. Tur nav nekā no apjukuma, bailēm vai dusmām. Tur ir pilnīga tagadne un vieglums.

Ilgus gadus klavieres nespēlēju gandrīz vispār. Pēdējos pāris gadus palēnām, ļoti palēnām sāku pie tā atgriezties.

Par mīlestību un bailēm

Cilvēks vienlaikus var būt tikai vienā telpā — vai nu baiļu, vai mīlestības. Abas ir savstarpēji izslēdzošas. Tur, kur ir bailes, mīlestības nav. Ir noteikumi, prasības, priekšstati, shēmas. Meli un nespēja skaidri redzēt. Tur, kur ir mīlestība, nav baiļu. Ir rāms miers, pieņemšana un dāvināšana. Skaidrība un patiesums.

Minam trīs reizes, kuru telpu mēdz saukt par “debesīm”? Turpināt lasīšanu Par mīlestību un bailēm

Māmiņ, vai tu mani mīli?

Viņš ļoti mīlēja kādu sievieti. Savu māti. “Māmiņ, vai tu mani mīli?” mazais zēns jautāja. “Ak, kas gan ir mīlestība?” viņa retoriski un dziļdomīgi atvaicāja. Atbilde darīja zēnu skumju. Taču skumjas nepatika viņa mātei. Un tā zēns iemācījās izskatīties priecīgs, “laimīgs”. Savas skumjas viņš apraka tik dziļi, ka gandrīz neviens nenojauta par tām. Zēns bija gudrs un apķērīgs. Izaugot viņš iemācījās tā sarunāties ar cilvēkiem, lai tie pamana tikai viņa vārdus. Vārdi bija viņa cietoksnis un ieroči. Viņa stiprā pils. Un tikai pils dziļumā vēl joprojām mājo mazais, skumjais zēns. “Māmiņ, vai tu mani mīli?”

Sirds

10387315_10203374287109836_8684637052652451871_nEsmu ļoti priecīga un pateicīga par savām meitām. Jo ar viņām (it īpaši ar vecāko meitu) es varu apspriest jautājumus, par kuriem ar lielāko daļu no cilvēkiem nerunāju. Jo 21. gs. sākuma Latvijā tie tiek uzskatīti par “tumsonīgiem”. Tāds diskurss, tāda paradigma. Es no tā “neko lielu neiztaisu”, tādi ir spēles noteikumi.

Katrā laikmetā ir tēmas (un katrā subkultūrā, saprotams), par kurām spriest ir mūsdienīgi, “pareizi” un “izglītoti” un ir tēmas, par kurām runāt “nav piedienīgi”.

Tā kā nepiedienībā esmu gājusi gana tālu (tiesa, vienmēr varu izlikties, ka tā ir mākslinieciska ekstravagance un savā ziņā arī tā būs taisnība), ka pat TW un FB vārdu, ko man devuši vecāki, esmu nomainījusi pret vārdu, ko man iedeva, kamēr mācījos Kundalini jogu, saku sev, ka varu atslābt un neiespringt, ka arī šis bloga ieraksts neliecinās par manu piederību izglītotajām un “mūsdienīgajām” aprindām. (Ja mani tas neapbēdinātu, droši vien par to nerakstītu. Jā, mani tas apbēdina.) Turpināt lasīšanu Sirds

Stāsts par kādu sievieti un viņas bērnu

Reiz, sensenos laikos, aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām kādā zemē dzīvoja kāda sieviete. Viņai bija bērns. Viņa ļoti mīlēja savu bērnu – vairāk par visu pasaulē.  Un notika tā, ka cilvēki, spēcīgāki par viņu,  atņēma šai sievietei bērnu un nogalināja; viņai atņēma visdārgāko. Dziļš naids iedegās sievietes sirdī un viņa nolēma atriebties. Turpināt lasīšanu Stāsts par kādu sievieti un viņas bērnu