sajust, ka ar tevi spēlējas un…

Palēnām mācos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Vienā brīdī tas kļuva sevišķi grūti – kad sāku vairāk sajust, vairāk apzināties. Ja šādu sajūtīgumu savieno ar iluzoru vēlmi “vienmēr būt labai”, citiem vārdiem – nevienu nesadusmot, neapbēdināt, neaizvainot, ir traki. Sistēma uzkarās, pierē iedegās uzraksts “error 4o4” un, ja izdzivošanas instinkts ir stiprāks par sistēmas spontāno vēlmi pašiznīcināties, nākas vien pāriet citā līmenī. Tajā, kur cilvēku emocijas atstāj viņu pašu ziņā. Un sākt trenēties vienkārši pieņemt citu cilvēku izpausmes bez vēlmes to visu ietekmēt. Turpināt lasīšanu “sajust, ka ar tevi spēlējas un…”

Advertisements

Stāsts par kādu sievieti un viņas bērnu

Reiz, sensenos laikos, aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām kādā zemē dzīvoja kāda sieviete. Viņai bija bērns. Viņa ļoti mīlēja savu bērnu – vairāk par visu pasaulē.  Un notika tā, ka cilvēki, spēcīgāki par viņu,  atņēma šai sievietei bērnu un nogalināja; viņai atņēma visdārgāko. Dziļš naids iedegās sievietes sirdī un viņa nolēma atriebties. Turpināt lasīšanu “Stāsts par kādu sievieti un viņas bērnu”

Ienaidnieks

Tas nav katru dienu. Un es pat nezinu, cik bieži tas ir. Man nav nekādu šaubu, ka laika viendabīgs plūdums ir vien patvaļīgs pieņēmums – manā dzīvē laiks noteikti tā neizpaužas. Tas mēdz saspiesties blīvi, tad notikumi  kārtojas cits virs cita kā fraktāļveidīgas kūkas; tas mēdz kļūt pavisam retināts un izstiepts, gluži caurspīdīgs, kā tāds  pārlieku izsmalcināts mežģīņu lakats. Līdz ar to es nekādi nespēju noteikt, cik bieži tas ir. Un, kad tas notiek – cik ilgi. Turpināt lasīšanu “Ienaidnieks”