Birku arhīvs: nāve

izšķīst

neprāta ekskluzivitāte

miers tik bieži ir saistīts ar vienaldzību

alkas pēc miera ir alkas pēc nāves

vārdiem ir tik maza nozīme, kad tajos ieiet

tie izšķīst

 

vajadzētu mācīties alpīnismu

 

 

Advertisements

šī nav vēstule Tev

necenzēts sniegs manā istabā, slēpju no jūlija.

vai vēlies, lai Tev uzrakstu vēstuli? par sniegu derēs? pēdējo pāris nedēļu laikā atklāju nopietnas krātuves. un es slēpju to no jūlija, jā, slēpju no saules. ko gan es darīšu, ja tas izkusīs? nezinu. neziņa ir biedējošāka par aukstumu.

Tu domā, ka šī ir vēstule Tev? nē, Tu kļūdies.

es nesen biju ekspedīcijā, ekspedīcijā sevī. ārēji tas izskatījās pēc meistarklases improvizācijā. es atklāju visu ko: bailes, kas neļauj būt un izpausties, savu nevēlēšanos dzirdēt un redzēt citus, vārdu sakot, es atklāju savu nāvi. jo dzīvot taču nozīmē redzēt, dzirdēt, sajust, izpausties un piedalīties, vai ne? un, ja tā visa nav, mēs esam miruši. es atklāju, ka esmu nomirusi.

taču es gribu dzīvot – tas mani pārsteidza, patiešām. šodien es esmu vairāk dzīva kā pirms dažām dienām. tiesa, neviens nezina, uz cik ilgu laiku.

lai dzīvotu, ir vajadzīga drosme, daudz drosmes.

un Tu, jā, Tu, kas lasi tagad – vai Tu esi dzīvs?

 

gudrība, skaistums un mana vecvecmāmiņa

ir tādi brīži, kad es nezinu neko. vēl vairāk – man nav nekāda plāna, nekādu vēlmju, ne “attīstīties”, ne “izaugt”. es tikai pamanu, ka ir tik daudz kā nesaprotama. un kaut kādā ziņā es esmu mierā ar to.

es to uzrakstīju un pēkšņi sāku smaidīt. ir vēla nakts un manā istabā skan viegls džezs. un man kaut kādā ziņā ir vienalga, cik gudra vai negudra es esmu, taču no otras puses – ir tāda viegla vilšanās, ka “atkal nekā”. nekāda spīduma un lidojuma. Turpināt lasīšanu gudrība, skaistums un mana vecvecmāmiņa

Uz tilta

Rakstīt es varu tikai tad, kad esmu pa vidu. Kad ir vētra, tad nevaru, jo apkārt brīkšķ lauzti koki, orkāni izplēš mājas ar visām saknēm, un sauli ir aizsedzis putekļu mākonis. Karsts ir kā peklē un arī auksts ir kā peklē, temperatūras svārstības ir neparedzamas, grūti izturamas un tajā pašā laikā savādi valdzinošas.

Kad ir miers un klusums, laiks ievelkas sevī  – ko gan tad varētu rakstīt? Vārdi izplešas un skaņa pazaudē robežu ar klusumu, robežas aprij sevi kā čūskas. Turpināt lasīšanu Uz tilta

Kaķis

Man bērnībā nebija neviena dzīvnieciņa. Jaunākajam brālim, kad šis bišķi paaugās, gan izdevās izdiņģēt. Es par to viņu apskaudu, saprotams. Un pret viņa kaķi man jau no paša sākuma bija visnotaļ pretrunīgas jūtas. Toms. Klasisks latviešu pelēkais. Ar strīpām.

Es ne vienmēr pret Tomu biju jauka. Gadījās, ka izsviedu aiz čupra laukā no istabas – kad viņš mani  nokaitināja. Reiz pēc viena šāda izgājiena viņš deva cienījamu prettriecienu: tieši pie klavierēm, kur uzturējos tikai es (jo es vienīgā tās spēlēju), Toms sataisīja tādu čupu, ka likās, mūsu mājās ir viesojusies govs. Vai arī kaķis pusstundu sēdējis un spiedis. Turpināt lasīšanu Kaķis