Novecošana // Etīdes*

Esmu diezgan pārliecināta, ka par šo tēmu es nepateikšu neko, ko jūs jau nezinātu. Es esmu mazliet nobažījusies, vai, rakstot par to, vispār ir iespējams izvairīties no klišejām. Un tomēr es gribu par to uzrakstīt. Jo tā vienlaicīgi ir ļoti intīma tēma, gan radikāli publiska. Jo to piedzīvo visi. Novecošana.

xxx

Kad man bija apmēram desmit gadi, reiz dzirdēju savu vecāku sarunu. 

“Vai tu dzirdēji, ka Bērziņš esot nomiris?” teica tēvs.

Neatceros, ko atbildēja māte. Bet tas šobrīd pat nebūtu svarīgi. Jo svarīgākais ir nākamais teikums un pārdomas, ko manī tas izraisīja.

“Tik jauns cilvēks,” piebilda tēvs, “ Viņam taču bija tikai četrdesmit.”

“Tik vecs, nav taču brīnums, ka nomira!” ar pārliecību nodomāju es, bet skaļi neko neteicu, “Droši vien nomira no vecuma.”

Šobrīd man ir četrdesmit trīs. Turpināt lasīšanu “Novecošana // Etīdes*”