Par atteikšanos

Ir ļoti viegli atteikties no tā, kas nav. No “pieķeršanās materiālām vērtībām” — ja nekad nav piederējis nekas nosacīti vērtīgs, piemēram, paša celta māja, paša remontēts dzīvoklis, paša nopelnīts auto. Ja nav izveidota saikne ar paša sajūtām, ļoti viegli ir sludināt mieru un līdzsvaru. Ja nekad nav bijušas tuvas attiecības, ļoti viegli ir sludināt nepieķeršanos cilvēkiem. Tas pats par naudu. Varu. Kaislībām.

Taču patiesībā tā nav brīvības, bet gan nezināšanas izpausme. “Palaist” var tikai to, kas ir — kas ir iepazīts. Citādāk tie ir tikai vārdi, tikai prāta konstrukts, tikai ērta un glaimojoša ilūzija.

Advertisements

jēga

šodien nospriedu, ka tur arī ir tā jēga – būt notikumos iekšā un tos vērot. nevis izlasīt vai no kāda noklausīties, kā ir iespējams sajusties tādā vai citādā situācijā, bet gan gūt tiešu un nepastarpinātu pieredzi. un to novērot. un visu pamanīt. un neko nepalaist garām.

un tad dalīties ar to. izpaust sevi caur dalīšanos. atbrīvot sevi caur dalīšanos.

tā man šonakt izskatās – ka galvenā dalīšanās jēga ir tieši atbrīvošana un izpaušana. un ir labi, ka kāds to izlasa vai dzird. nevis tāpēc, lai “mācītos no citu kļūdām”, bet tāpēc, lai savukārt pats pieredzētu šo dalīšanos. un vērotu, kas pašā notiek tajā brīdī.

un tā tālāk, un tālāk.

līdzjūtība

līdzjūtība. aizvien vairāk man šķiet, ka tas ir atslēgas vārds. un nevis tāpēc, ka “dažādas garīgas autoritātes” tā apgalvo. nē, vārdi mani reti pārliecina, mani pārliecina pieredzētais.

lai vai ko mēs par to domātu, mums ir prasības pret sevi un prasības pret citiem. mums ir pieņēmumi par to, “kā vajag” un “kā nevajag”. kā ir “labi rīkoties un kā ir “slikti rīkoties”.

cilvēks, kurš tajā visā ik pa laikam neaplaužas, ir vai nu miris, vai melis. melot sev, protams, ir izvēle, taču ne ilgtermiņa risinājums. Turpināt lasīšanu “līdzjūtība”