Novecošana // Etīdes*

Esmu diezgan pārliecināta, ka par šo tēmu es nepateikšu neko, ko jūs jau nezinātu. Es esmu mazliet nobažījusies, vai, rakstot par to, vispār ir iespējams izvairīties no klišejām. Un tomēr es gribu par to uzrakstīt. Jo tā vienlaicīgi ir ļoti intīma tēma, gan radikāli publiska. Jo to piedzīvo visi. Novecošana.

xxx

Kad man bija apmēram desmit gadi, reiz dzirdēju savu vecāku sarunu. 

“Vai tu dzirdēji, ka Bērziņš esot nomiris?” teica tēvs.

Neatceros, ko atbildēja māte. Bet tas šobrīd pat nebūtu svarīgi. Jo svarīgākais ir nākamais teikums un pārdomas, ko manī tas izraisīja.

“Tik jauns cilvēks,” piebilda tēvs, “ Viņam taču bija tikai četrdesmit.”

“Tik vecs, nav taču brīnums, ka nomira!” ar pārliecību nodomāju es, bet skaļi neko neteicu, “Droši vien nomira no vecuma.”

Šobrīd man ir četrdesmit trīs. Turpināt lasīšanu “Novecošana // Etīdes*”

Rotaļājos

 

Šodien pirmo reizi mūžā paspēlējos ar Imovie. Mūzika mana, mazie videokadri – arī. Video redzams “Feju deju” mēģinājums Alsungā Ineses Ločmeles mākslinieku rezidencē un “Feju deju” uzstāšanās otrajā Performances mākslas festivālā “Starptelpa” (notika šogad jūnijā).

vēlmes

tu kaut ko vēlies. samiedz acis cieši, cieši un sapņo. un iedomājies. un ļoti ceri. un tad tu to saņem. un izrādās, ka ir daudz dažādu aspektu, kas pirms tam nenāca prātā. un tad tu vairs nevēlies vēlēties. un tu to saņem. tu neko nevēlies. taču arī tas izrādās savādāk, kā esi ieplānojis. tu kļūsti par dārzeni. līdzīgi burkānam tu vēro sauli.

un tad tu atkal vēlies. tu vēlies vēlēties. un atkal tas piepildās. un tu atkal vēlies. mazliet jau noguris. mazliet jau rezignēts.  Turpināt lasīšanu “vēlmes”

life is easy, simple and joyful

visādus garus teikumus es esmu lasījusi un visādas sarežģītas domas izpratusi, un visādos komplicētos labirintos maldījusies.

tajā pašā laikā nevar nepamanīt, ka tās lietas, kas mūs padara laimīgus, ir vienkāršas.

un ir ļoti labi satikt cilvēkus, kas šīs atziņas ne tikai saka, bet arī iemieso. piemēram, Neeru. satiku viņu vakar Ratniekos, kur notiek festivāls “Gara vasara” – un viņas pamattēze bija “life is easy, simple and joyful”. un kad tu skaties uz viņu “dzīvajā”, sajūti – tad ir skaidrs – tas nav nekāds “bullshit”, viņa patiešām tā dzīvo.

un tas man nozīmē tik daudz. satikt cilvēkus, kuri dzīvo saskaņā ar saviem vārdiem.

Svētki

Viss jūnijs pilns ar svētkiem. Mani tie biedē, man nepatīk. Es nejūtos tajos labi. Ja jūtos labi, tas drīzāk ir izņēmums kā norma. Dzimšanas dienas, izlaidumi, fesivāli, lieli koncerti, visādi pasākumi, kuros “jāsapucējas” un “jāpriecājas”. Brrrrrrrr.

Es nezinu, kāpēc tā ir. Šogad, pirms pāris nedēļām, vienā nedēļā iekrita vienas meitas dzimšanas diena, otras izlaidums un vēl pāris svinēšanas. Biju atvieglota, kad tas viss beidzās. Jau no paša rīta, kad svētki paradzēti, pamostos nervoza un nomākta. Mans jaunākais bērns paziņoja, ka savā izlaidumā pusi dienas “pavadīs istabā”, un es ļoti labi saprotu viņas motivāciju. Turpināt lasīšanu “Svētki”

Filisas Mricas Ārdokas dzīve, nāve un daiļrade

Pirms pāris gadiem, kad veidojām performanci “Spogulis” (un tā radās no fantāziju mākoņiem, ideju miriādēm un spontāniem iedvesmas zibšņiem), manā galvā radās kāds iedomu tēls – Filisa Mrica Ārdoka.

Tēls bija tik dzīvs, tik spilgts – padalījos tajā ar draudzenēm, arī viņām patika. Sacerējām vairākus no “Filisas darbiem” (piemēram, es sarakstīju nelielu fragmentu no kāda “viņas prozas darba” un dažus Filisas “dzejoļu atdzejojumus”, Elīza, laikam, fragmentu no “mazā tirāžā izdotajām, taču slavenajām Filisas “Esejām””); visas kopā tikām skaidrībā arī par to, kāda ir viņas biogrāfija. Turpināt lasīšanu “Filisas Mricas Ārdokas dzīve, nāve un daiļrade”

Sirds

Es oficiāli pasludinu, ka tieši šodien (ap pusdienas laiku) es atzinu savas sirds tiesības. Paldies manai draudzenei I. par to, viennozīmīgi. Kad pamodos, man nebija ne jausmas, kas notiek. Un vēl mazāk jausmas pirms mūsu sarunas man bija par to, kur tā galu galā aizvedīs.

Pamodos ar skaidri izteiktu nemiera, bezpalīdzības, izmisuma un dusmu dominēšanu hmmm kur? savā galvā? ķermenī? nu, kaut kur manā izplatījumā visi iepriekšminētie mošķi bija sarosījušies, devušies karagājienā ar nepārprotamu mērķi piebeigt mani.

Ieroči viņiem bija baisi. Manā domu ekrānā viens otru nomainīja tādi teikumi kā “viss, pie kā es ķeros, galu galā sabrūk”, “neko iesākt nav jēgas”, “kāpēc es neesmu tāda kā “visi””, “gribu palikt zem segas un ārā nelīst”, “šī pasaule ir pārāk briesmīga, lai es tajā piedalītos” – un tādā garā. Tas bija vēl jo šausmīgāk tieši tāpēc, ka miegā es laidos iedvesmas pilna un pacilāta. Turpināt lasīšanu “Sirds”