par visu, kas atnāk
Viena no manām mīļākajām filmām. Par to, kā viena cilvēka vainas sajūta palīdz atvērties citu cilvēku nelietībai. Pārāk augstas prasības pret sevi iedomātu ideālu vārdā ir taisnais ceļš uz elli. Ja kāds izturas pret mani nelietīgi, es to redzu kā indikatoru, ka mani ir virzījušas iedomas, ne veselais saprāts un adekvāta situācijas uztvere. Lai nelieši varētu rasties, ir nepieciešami “labi cilvēki”, kas atļauj tam notikt.
karstums uzplaukst mazā teritorijā starp ribām,
ātri aptver plašākums klajumus – rokas, galvu, vēderu un kājas
liek darīt visādas muļķības, piemēram, atrast vecu Madonnas dziesmu
un sociālajā tīmeklī facebook.com ierakstīt citātu no tās Turpināt lasīšanu “Karstums”
Gāju es šodien pa Blaumaņa ielu un sapratu, ka man ir jāuzraksta motivācija jeb iemesli, kāpēc nolēmu kādā x laika nogrieznī fiksēt, ko daru.
Pirmkārt, lai novērotu savas darbības. Mana prioritāte līdz šim (un iespējams – tas nemainīsies) ir bijušas manas domas, sajūtas un atklāsmes, savukārt darbības kā tādas nekad man nav šķitušas sevišķi būtiskas. Taču – no otras puses – esmu piedzimusi šeit – šajā laikā un vietā – tieši tāda, kāda esmu (es domāju “dotos lielums” – ģenētika, dzimta, rakstura intences, utml.), tāpēc ir sava jēga tajā, ko daru. Koncentrējot uzmanību uz esošo, notiekošo, es varētu gūt ko jaunu. Jo – man ir aizdomas – arī savā pašizpratnē es balstos uz daudziem priekšstatiem / aizspriedumiem / pieņēmumiem, kas kaut kad ir iegūti, taču kuriem nav itin nekāda sakara ar realitāti. Turpināt lasīšanu “Motivācija rakstīt dienasgrāmatu”
