Sirds

10387315_10203374287109836_8684637052652451871_nEsmu ļoti priecīga un pateicīga par savām meitām. Jo ar viņām (it īpaši ar vecāko meitu) es varu apspriest jautājumus, par kuriem ar lielāko daļu no cilvēkiem nerunāju. Jo 21. gs. sākuma Latvijā tie tiek uzskatīti par “tumsonīgiem”. Tāds diskurss, tāda paradigma. Es no tā “neko lielu neiztaisu”, tādi ir spēles noteikumi.

Katrā laikmetā ir tēmas (un katrā subkultūrā, saprotams), par kurām spriest ir mūsdienīgi, “pareizi” un “izglītoti” un ir tēmas, par kurām runāt “nav piedienīgi”.

Tā kā nepiedienībā esmu gājusi gana tālu (tiesa, vienmēr varu izlikties, ka tā ir mākslinieciska ekstravagance un savā ziņā arī tā būs taisnība), ka pat TW un FB vārdu, ko man devuši vecāki, esmu nomainījusi pret vārdu, ko man iedeva, kamēr mācījos Kundalini jogu, saku sev, ka varu atslābt un neiespringt, ka arī šis bloga ieraksts neliecinās par manu piederību izglītotajām un “mūsdienīgajām” aprindām. (Ja mani tas neapbēdinātu, droši vien par to nerakstītu. Jā, mani tas apbēdina.) Turpināt lasīšanu “Sirds”

Advertisements

Sirds

Es oficiāli pasludinu, ka tieši šodien (ap pusdienas laiku) es atzinu savas sirds tiesības. Paldies manai draudzenei I. par to, viennozīmīgi. Kad pamodos, man nebija ne jausmas, kas notiek. Un vēl mazāk jausmas pirms mūsu sarunas man bija par to, kur tā galu galā aizvedīs.

Pamodos ar skaidri izteiktu nemiera, bezpalīdzības, izmisuma un dusmu dominēšanu hmmm kur? savā galvā? ķermenī? nu, kaut kur manā izplatījumā visi iepriekšminētie mošķi bija sarosījušies, devušies karagājienā ar nepārprotamu mērķi piebeigt mani.

Ieroči viņiem bija baisi. Manā domu ekrānā viens otru nomainīja tādi teikumi kā “viss, pie kā es ķeros, galu galā sabrūk”, “neko iesākt nav jēgas”, “kāpēc es neesmu tāda kā “visi””, “gribu palikt zem segas un ārā nelīst”, “šī pasaule ir pārāk briesmīga, lai es tajā piedalītos” – un tādā garā. Tas bija vēl jo šausmīgāk tieši tāpēc, ka miegā es laidos iedvesmas pilna un pacilāta. Turpināt lasīšanu “Sirds”

Kādas ilūzijas gals

Katru reizi, kad es viļos savās ilūzijās, savās sadomātībās par to, kas notiek, ir klusuma brīdis – līdzīgi tam, kāds ir, kad lielā troksnī aizkrīt ciet ausis. Pēc tam seko periods – citreiz ilgāks, citreiz īsāks – kad kļūstu par gliemezi, kas ielien savā mājā, un tas ir pats visuma centrs, nekā cita nav, tikai paša elpa skan ausīs – jo mājiņa gliemezim maza. Turpināt lasīšanu “Kādas ilūzijas gals”

Trešdiena, 13. jūlijs

Man patīk, kā zvana mans modinātājs. Esmu uzlikusi skaistu dziesmu. Skaņa pamazām no ļoti klusas kļūst arvien skaļāka. Viegli iziet no sapņa šajā pasaulē. Piecēlos pirms sešiem, ātri sataisījos un braucu uz jogas centru. Šodien neviens uz nodarbību neatnāca. Ļoti labi. Varēju pastrādāt ar sevi. Paņēmu jaudīgu kriju – viens no tās efektiem ir gremošanas veicināšana. Visās izpausmēs. Fiziskajā (ēdiens), emocionālajā (piemēram, dusmas) un mentālajā (iestrēgšana kādā no domu virpuļiem).

Pēc nodarbības “pa taisno” braucu uz darbu. Tas bija ilgi. Ceļā pavadīju vairāk kā stundu. Pa šo pašu laiku es varētu ar vilcienu no Tukuma atbraukt līdz Rīgai. Turpināt lasīšanu “Trešdiena, 13. jūlijs”