Joga, gaidas un vilšanās

Cilvēkiem, kuri sāk nodarboties ar jogu, parasti ir viena no trim motivācijām – vēlme izbēgt no ciešanām, vēlme „sasniegt pozitīvu rezultātu“ vai vienkārši vārdos neizskaidrojama vilkme.

Ja tā ir vēlme izbēgt no ciešanām, parasti jogas praktizēšanu iesāk kādā dziļas personiskas krīzes brīdī. Cieša apņemšanās piedzīvotajā situācijā neatgriezties ir spēcīga motivācija vingrot, elpot, iet aukstā dušā, ēst to un neēst šo.

Ja motivācija ir vēlme „sasniegt pozitīvu rezultātu“, parasti iedvesmas avots ir kāds draugs, rads vai vienkārši sabiedrībā populārs cilvēks. Šis „kāds“ sen vai nesen ir sācis nodarboties ar jogu un – re! – gan skaistāks un lokanāks kļuvis, gan veselīgāks, gan mierīgāks. Es arī tā gribu! Arī šī motivācija var būt spēcīga.

Par trešo motivāciju grūti vairāk ko izvērst – ja „velk“, tad „velk“, katrs ir pieredzējis šādu sajūtu. Citam to izraisa dzeja, citam motosports, citam – putnu vērošana, bet citam – joga. Turpināt lasīšanu “Joga, gaidas un vilšanās”

Advertisements

gudrība, skaistums un mana vecvecmāmiņa

ir tādi brīži, kad es nezinu neko. vēl vairāk – man nav nekāda plāna, nekādu vēlmju, ne “attīstīties”, ne “izaugt”. es tikai pamanu, ka ir tik daudz kā nesaprotama. un kaut kādā ziņā es esmu mierā ar to.

es to uzrakstīju un pēkšņi sāku smaidīt. ir vēla nakts un manā istabā skan viegls džezs. un man kaut kādā ziņā ir vienalga, cik gudra vai negudra es esmu, taču no otras puses – ir tāda viegla vilšanās, ka “atkal nekā”. nekāda spīduma un lidojuma. Turpināt lasīšanu “gudrība, skaistums un mana vecvecmāmiņa”

2012. gada decembris, personiski

Man nav ne jausmas, vai “pasaules gals” 21. decembrī būs vai nebūs. Es tikai varu pastāstīt par saviem novērojumiem.  Kā jau klasiski egocentriskām būtnēm mēdz būt, galvenokārt tie ir saistīti ar mani pašu. Taču varbūt tas nemaz tik ļoti nav saistīts ar manu egoismu – galu galā mēs paši esam vienīgie, ko varam novērot. Jo pārējo pasauli jau mēs tveram tikai caur savas uztveres filtriem.

Turpināt lasīšanu “2012. gada decembris, personiski”

Skaistums, punkts un baiļu lēkme

Aiz loga ir melnas debesis, klausos Katie Melua – I Cried For You, lasu Mišela Velbeka “Varbūt ir sala”,  esmu pilnīgā labsajūtā, mierā un distancē no visa, grūti noticēt, ka var justies arī citādāk.

Tas, cik ļoti brīdis no brīža atšķiras tieši iekšējā, emocionālā stāvokļa dēļ, ir tieši tik jaudīgi, lai saprastu, ka neko no tā nevar saprast. Protams, var ākstīties un post factum ģenerēt dažādas idejas un skaidrojumus – man pašai ar to arī patīk nodarboties, taču pa lielam no tā diez vai ir kāda jēga. Turpināt lasīšanu “Skaistums, punkts un baiļu lēkme”

smiltis, krunkas, baroks un izpriecas

…tas vairs nav svarīgi, tas viss vairs nav svarīgi. Vecās fotogrāfijas izbalo, smiltis tās aprok un kārns suns pārskrien pāri. Piramīdas uz projekcijas lēnām pārtop par aci, tās varavīksnene uzliesmo – zila, zaļa, sarkana, dzeltena; ziepju burbļi veļas un plūst pāri projekcijas palaga malām, tad uzzied.

Vairs neatceros, kāpēc tas viss man bija vajadzīgs, visas tās sejas, krāsas un mīmikas, ko tas vairs nozīmē, neko, neko. Sieviete baltā kleitā stāv uz taburetes, īsts baroks, roku kustības – smalkas, precīzas un stingri definētas. Sarkano lentu varbūt atnesīs, bet varbūt arī neatnesīs, kas to lai zina. Turpināt lasīšanu “smiltis, krunkas, baroks un izpriecas”