Birku arhīvs: skumjas

Pēkšņi

Tas notika pēkšņi un negaidīti. Meita ienāca pie manis aprunāties par Parmenīdu un viņa tēzēm. Saruna bija patīkami prātu kutinoša, bet emocijas neskaroša. Un tad tas pēkšņi notika. Skumjas kā smags un blīvs plīvurs, nē, kāds plīvurs, kā tīkls tās uzmetās man virsū un vienkārši sagūstīja.

Kad to apjautu, pamanīju, ka iespējamās stratēģijas ir vairākas. Un jā, pamanīju, ka pamanu stratēģijas, protams. Pirmkārt, varu izvairīties, un man pat ir tehniskas iespējas, jo ir jāuzraksta daži ar darbiem saistīti teksti. Otrkārt, varētu apdullināties. Alkoholu tā nopietni nelietoju jau gadiem, bet ir taču arī saldumi vai filmas. Treškārt, varētu sev atļaut pabūt tajā, kas notiek. Turpināt lasīšanu Pēkšņi

Advertisements

Skaņas

2015. gada rudenī pie manis atnāca šīs skaņas.

Kad man bija padsmit gadu, kad biju apjukusi vai skumja, bieži spēlēju klavieres. Tās man palīdzēja nonākt un būt ļoti īpašā stāvoklī – ļoti smalkā un dzidrā. Tur nav nekā no apjukuma, bailēm vai dusmām. Tur ir pilnīga tagadne un vieglums.

Ilgus gadus klavieres nespēlēju gandrīz vispār. Pēdējos pāris gadus palēnām, ļoti palēnām sāku pie tā atgriezties.

skumjas

tajās dienās, kad viss notiek lēnām, vakars pienāk rimts un mierīgs. tajās dienās, kad kopā ar laiku esam uz viena viļņa un sērfojam no viena notikuma uz nākošo, vakars pienāk negaidīti. un vilnis iestrēgst pusceļā. un nez nokurienes iznirst skumjas.

ko jūs gribat no manis, skumjas, es jautāju? slīdēt tālāk kopā ar vilni, viņas atbild. bet ir jau vēls, jau pāri desmitiem, es viņām saku. kāda tam nozīme, atbild skumjas.

un tādos brīžos kā šis, kad vilnis ir atvēzējies, bet neplūst tālāk, bet sašķīst spēji pienākušajā naktī, tādos brīžos kā šis, es sevišķi asi izjūtu to, kā man nav. ja ikdienā es ļoti apzināti fokusējos uz to, kas man ir, tad šādos brīžos šī spēja izbalo. un es sāku ilgoties…un skumjas apņem mani kā bieza migla. un es ienirstu tajā.

smiltis, krunkas, baroks un izpriecas

…tas vairs nav svarīgi, tas viss vairs nav svarīgi. Vecās fotogrāfijas izbalo, smiltis tās aprok un kārns suns pārskrien pāri. Piramīdas uz projekcijas lēnām pārtop par aci, tās varavīksnene uzliesmo – zila, zaļa, sarkana, dzeltena; ziepju burbļi veļas un plūst pāri projekcijas palaga malām, tad uzzied.

Vairs neatceros, kāpēc tas viss man bija vajadzīgs, visas tās sejas, krāsas un mīmikas, ko tas vairs nozīmē, neko, neko. Sieviete baltā kleitā stāv uz taburetes, īsts baroks, roku kustības – smalkas, precīzas un stingri definētas. Sarkano lentu varbūt atnesīs, bet varbūt arī neatnesīs, kas to lai zina. Turpināt lasīšanu smiltis, krunkas, baroks un izpriecas