spēks un ego

ik palaikam es prātoju, kas gan ir tas, ko dēvējam par “ego”. lielākoties “ego” tiek lamāts un nievāts; kā zināms, cilvēkiem var būt “pārāk liels ego”, tieši “ego sagādā ciešanas” un tie, kam “ego” ir milzonīgi milzonīgs, ir “egoisti”.

un kur tad vēl tā putra ar “sevis mīlēšanu” (kas “ir labi”) un būšanu egoistam (kas “ir slikti”).  Turpināt lasīšanu “spēks un ego”

Advertisements

spēks

trauslumā ir spēks.

klusumā ir spēks.

pauzē ir spēks.

ritmā ir spēks.

pieņemšanā ir spēks.

pazemībā ir spēks.

ja vien nemāna sevi. pazemība nav tas pats, kas gļēvums. pieņemšana nav tas pats, kas  padošanās. ritms nav tas pats, kas trulums. pauze nav tas pats, kas pārrāvums. klusums nav tas pats, kas sastingums. trauslums nav tas pats, kas koķetērija.

 

 

vājums un stiprums

un tad, spēka apļa pašā centrā ir tavs vājums. tas atveras tikai tad, kad esi gana stiprs, lai izturētu tā atvēršanos. un tad paies kāds laiks, kamēr atļausi vājumam būt, kad pārstāsi tam pretoties, tad pašā vājuma vidū uzdīgs tavs stiprums un izveidos jaunu apli.

visgrūtākais ir pārstāt pretoties vājumam, atzīt to, atļaut tam būt – tikai tad tas atveras, ļaujot tev iepazīt sava koka augļus. citādi tie nav pieejami. bet tas ir grūti, jo atmiņas par neseno stiprumu šausta ar pārmetumiem, nožēla par spējo kritienu neļauj saredzēt ainavu. kāds koks, kādi augļi! – acis vēl nav pieradušas pie jaunās ainavas, tās vēl kavējas nesenā pagātnē.

bet nekas, nekas. arī tas pāries. viss pāriet.

ko es uzzināju par sevi

ka es neesmu balta un pūkaina

ka man nav nekādu izredžu tādai kļūt, jo šajā pasaulē tas vispār nav iespējams

ka eneģija ir vienīgais, kas ir īsts, ka to var sajust – kā noteiktu sajūtu ķermenī, kā emociju, kā tēlu – un ka tas nav nekas īpašs, vajag tā mierīgi, mierīgi to visu uztvert

ka laiks izplešas, kad izdodas noturēties uz tagadnes nospriegotās  virves – starp ilūzijām par pagātni un ilūzijām par nākotni

ka viss, ko es uzzinu par sevi, vienlaicīgi ir viss, ko es uzzinu par pasauli; un otrādi

ka bailes ir mans lielākais ienaidnieks, tas nogalina visu un visus bez izņēmuma un bez žēlastības, un ka vienīgais, kas var stāties šim monstram pretī, ir spēja pieņemt

ka viss, ko es uzzinu, ir tieši tas, ko esmu zinājusi vienmēr, taču neesmu gribējusi to ieraudzīt – jo esmu bijusi pārāk aizņemta ar ņemšanos ilūziju pasaulē

ka spogulis, ko man rāda pasaule, kas notiek, reizēm ir tik nepatīkams, tik nepatīkams, ka gribas to sasist, taču tas nav iespējams un ka vienīgā iespēja pārvarēt smeldzošo nelabumu par to, ko tas spogulis rāda, ir spēja pieņemt attēlu (kas nav – diemžēl, protams) ne balts, ne pūkains

ka spēks, kas ir visā (arī manī, arī tevī), ir tik liels, ka aizraujas elpa

ka dzīve vienkārši ir stiprāka par mani, es varu tikai to pieņemt vai cīnīties pretī