Pēkšņi

Tas notika pēkšņi un negaidīti. Meita ienāca pie manis aprunāties par Parmenīdu un viņa tēzēm. Saruna bija patīkami prātu kutinoša, bet emocijas neskaroša. Un tad tas pēkšņi notika. Skumjas kā smags un blīvs plīvurs, nē, kāds plīvurs, kā tīkls tās uzmetās man virsū un vienkārši sagūstīja.

Kad to apjautu, pamanīju, ka iespējamās stratēģijas ir vairākas. Un jā, pamanīju, ka pamanu stratēģijas, protams. Pirmkārt, varu izvairīties, un man pat ir tehniskas iespējas, jo ir jāuzraksta daži ar darbiem saistīti teksti. Otrkārt, varētu apdullināties. Alkoholu tā nopietni nelietoju jau gadiem, bet ir taču arī saldumi vai filmas. Treškārt, varētu sev atļaut pabūt tajā, kas notiek.

Advertisements

Radīšana

Mans šī gada jaudīgākais vingrinājums: paturēt to prātā. Vingrināties tajā. Ka radīšana notiek tieši tagad. Ka vienmēr ir tikai tagad. Un ka mēs esam daļa no radīšanas procesa. Ja apzināmies to.

Kontrole

Pirmā sajūta, kad iedomājos par vārdu “kontrole” ir diezgan noliedzoša – rrr, kā sunim, iekšēji rūcu. Otrā sajūta jau nav tik asa – jo apjaušu, ka šis vārds raksturo ne tikai citu kontroli pār mani (kas man, saprotams, nerada nekādu prieku), bet arī manu kontroli pār kaut ko. Jau patīkamāk, vai ne.

Trešā doma ir tāda, ka “kontrole” ir tuvu citam vārdam – “drošība”. Protams, jautājums ir kam un no kā, taču par to ne šajā teikumā.

Kā uzvarēt bailes?

Kā uzveikt bailes. Ja tās piezogas jau mirklī, kad par tām tik tikko iedomājas. Un – žik – izplešas lielas un varenas. Tadam! Kā uzveikt bailes – šis teikums vien jau izstaro trauksmi. Jo liek mobilizēties, uzcelt aizsargvaļņus, asināt zobenus un trenēties paukošanā. Un tieši visas šīs darbības kā reiz ir Trojas zirgs; pat nesagaidot tumsas melnumu, visi trojieši ir sakauti. Vienā mirklī.

Nu, kā uzvarēt bailes?

Par ko es gribētu nedomāt

Vienmēr, kad kaut ko domājos saprotam, tas jau ir beidzies. Atnāk pie manis jauni fakti vai jaunas zināšanas, vai jaunas sajūtas un atkal saprast nevar vairs itin neko.

Tagadne vienmēr ir “nesaprotama”, jo tā vienkārši notiek. Pagātne vienmēr ir dīvaina, jo vienmēr tiek pakļauta noteiktam naratīvam, noteiktai stāstījuma struktūrai, noteiktiem filtriem. Kā mainās filtri, mainās pagātne – tās interpretācija.

Tagad

Tas tomēr ir jocīgi, kā viens un tas pats teikums rezonē (vai nerezonē) noteiktas pieredzes kontekstā. Piemēram, tik daudzkārt jau dzirdētais (ka gluži vai vemt gribas) ieteikums “dzīvot šeit un tagad”. Nu kas to būtu domājis, ka tas tā manī norezonēs. Tagad.