Birku arhīvs: troksnis

Vai tu vari iznākt no skapja?

Pasaule, aprij mani kā tā milzīgā zivs to vīru Vecajā Derībā. Iesūc mani savās plaušās un elpo ar mani. Es būšu tavas acis un ausis. Es būšu tavas pēdas un plaukstu locītavas. Es būšu tava āda un kakla skriemeļi. Es saku tev jā.

Bet varbūt es tomēr nesaku jā. Varbūt es saku jā tikai pīlei, kas nāk man pretī. Tikai ūdenim, kas blīvi iegūlis kanālā. Tikai smaržai, kas nāk no nākotnes. Tikai kokam, kurš mani novēro. Kā es varu teikt viņam jā, ja nevaru viņu pat ieraudzīt? Tik pat kailu kā pīli, ūdeni, smaržu un koku?

Labi, tu mani pieķēri, pasaule. Es gribu tikai pīles, ūdeni, smaržu un kokus. Es negribu Neredzamo Cilvēku. Es gribu, lai viņš iznāk no skapja, kas radīts no vārdu trokšņa.

Advertisements

šaubas

tas vienkārši tā mēdz notikt – vienā brīdī šaubas ir klāt. cik ļoti tajās ieklausīties? kad pieņemt lēmumu, lai tas nebūtu a) sasteigts, b) novēlots?

uzrakstīju dažus teikumus, izdzēsu tos, jo sapratu, ka jebkuram lēmumam ir nepieciešama telpa. vajag aiziet prom, ieiet klusumā, ļaut satraukuma viļņiem nomierināties.

šaubas ir signāls, ka nepieciešams pārskatīt līdzšinējo priekšstatu par situāciju. šaubas vēsta, ka realitāte neatbilst šim priekšstatam. jā. un nākošais solis ir soli atkāpties. un atļaut sev pabūt ar sevi. aplūkot visu vēlreiz. un ļaut lēmumam piedzimt no klusuma. nevis no trokšņa – un šaubas ir troksnis, nepieciešams troksnis – jo pievērš mūsu uzmanību, taču šādā troksnī ir pārāk skaļš, lai ieraudzītu kopainu.

labi. paldies jums, šaubas, es tagad pabūšu ar sevi. vismaz līdz nedēļas beigām. ja?

Uz tilta

Rakstīt es varu tikai tad, kad esmu pa vidu. Kad ir vētra, tad nevaru, jo apkārt brīkšķ lauzti koki, orkāni izplēš mājas ar visām saknēm, un sauli ir aizsedzis putekļu mākonis. Karsts ir kā peklē un arī auksts ir kā peklē, temperatūras svārstības ir neparedzamas, grūti izturamas un tajā pašā laikā savādi valdzinošas.

Kad ir miers un klusums, laiks ievelkas sevī  – ko gan tad varētu rakstīt? Vārdi izplešas un skaņa pazaudē robežu ar klusumu, robežas aprij sevi kā čūskas. Turpināt lasīšanu Uz tilta

nekārtība 140613

no rīta es pamodos septiņos (vai astoņos? vairs neatceros), jo man bija jāceļ lielais bērns – zobārsts. divdesmit minūtes pāri septiņiem (vai astoņiem) es pamodos vēlreiz, aizgāju uz meitas istabu un sapratu, ka viņa vēl guļ. nošņācos “zobārsts” un atgriezos gultā. neaizmigu.

līdz apmēram desmitiem es gulēju un domāju domas, kas man nepatika nemaz. celties es negribēju, taču arī miegs man vairs nenāca. un tad es domāju tās domas, kas man nepatika, paralēli vēl domāju domu, ka “ir muļķīgi domāt šāda veida domas”, paralēli vēl “ir muļķīgi uztraukties par to, ko es domāju un par to, ka šīs domas pēc būtības, konceptuāli, stratēģiski un visādi citādi ir bezcerīgi stulbas”, un mēģināju aizmigt, lai tiktu vaļā no pilnīgi nejēdzīgā, taču diemžēl līdz sīkumiem apzinātā trokšņa savā galvā. Turpināt lasīšanu nekārtība 140613