Vai tu vari iznākt no skapja?

Pasaule, aprij mani kā tā milzīgā zivs to vīru Vecajā Derībā. Iesūc mani savās plaušās un elpo ar mani. Es būšu tavas acis un ausis. Es būšu tavas pēdas un plaukstu locītavas. Es būšu tava āda un kakla skriemeļi. Es saku tev jā.

Bet varbūt es tomēr nesaku jā. Varbūt es saku jā tikai pīlei, kas nāk man pretī. Tikai ūdenim, kas blīvi iegūlis kanālā. Tikai smaržai, kas nāk no nākotnes. Tikai kokam, kurš mani novēro. Kā es varu teikt viņam jā, ja nevaru viņu pat ieraudzīt? Tik pat kailu kā pīli, ūdeni, smaržu un koku?

Labi, tu mani pieķēri, pasaule. Es gribu tikai pīles, ūdeni, smaržu un kokus. Es negribu Neredzamo Cilvēku. Es gribu, lai viņš iznāk no skapja, kas radīts no vārdu trokšņa.

Advertisements

es gribu

brist pa karstām smiltīm gar jūru, iegremdēt seju rasainā zālē, uzkāpt kokā un pieglaust vaigu tā stumbram, iekurt ugunskuru un ieelpot tā smaržu, vērot kā pankūka no baltas kļūst samtaini brūna, klausīties mūziku, kas noglāsta, dusmoties un tikt pieņemta, izvemties un saņemt vēsa ūdens glāzi, raudāt un tikt mierināta, lēkāt pa batutu un smieties pilnā kaklā, iegremdēt plaukstas zemē un sajust tās vēsumu, gulēt uz grīdas un ieelpot sakarsušo dēļu smaržu, ieritināties azotē un nedomāt pilnīgi neko, sēdēt upes malā un raudzīties mazajos vilnīšos, kas sitas pret krasta smiltīm, griezties ap savu asi līdz noreibst galva, tad nokrist zemē un aizvērt acis, nolaizīt mazliet pakusušu saldējumu, iecirst zobus vēsā arbūza šķēlē, gulēt saulē un sajust, kā pamazām apdeg āda, sēdēt un sajust, kā sudrabaini viļņi pārņem ķermeni, līdz ir tikai viļņi, aizvērt acis un ieraudzīt krāsu uguņošanu, izjust pateicību kā pāri plūstošus palus, iegrimt ūdenī un sajust tā miljons pieskārienus ādai

Maigums

Tas atnāk kā pali.  Vai atverās kā zieds – kopā ar siltuma vilni. Ikdienā to var satikt pirkstu galos. Man pašai nav gluži skaidrs kā tas rodas. Parasti maigumu es pamanu tikai tad, kad  tas jau notiek. Maigums parasti “notiek”, jo tas ir dzīvs un plūstošs.

Vēl joprojām nesaprotu, kāpēc ne vienmēr tam atļauju būt. Kāpēc to reizēm nogalinu. Jo tas vienmēr atnāk kā draugs. Pēkšņi izaug asa un spēcīga ledus siena, kas sasaldē un aptur maigumu. Bailes. Nezinu kāpēc un nezinu no kā. Turpināt lasīšanu “Maigums”