Es un COVID 19 krīze

Kaut kādā ziņā man krīze sākās daudz agrāk. Ja ar to saprot ierobežotas iespējas strādāt un pārvietoties. Tas bija 2012. gads, kad es sāku strādāt “no mājām”. Tam bija vairāki iemesli. Taču galvenie – saistīti ar manu (emocionālo) veselību un manu ģimeni – abām meitām.

Pirms tam es strādāju birojos. Lielākoties darbi bija stresaini, taču “es labi tiku galā”. Mani slavēja par lielām darba spējām. Biju vērtīgs darbinieks. Jā, reizēm darbā arī apraudājos, jo man nebija gandrīz nekāda pašsaglabāšanās instinkta attiecībā uz pārstrādāšanos.

Trīs reizes miniet, kas izbaudīja šīs situācijas ēnas pusi. Jā, manas meitas. Mājās es raudāju gandrīz katru vakaru, biju nervoza, bieži kliedzu uz bērniem. Un, lai aina būtu pilnīgāka, lielākoties paralēli pilnas slodzes pamatdarbam (kas realitātē nozīmēja nevis 8, bet bieži vien 10 un vairāk stundas) es darīju arī dažādus papilddarbus. Uztaisīju vakariņas un ķēros klāt – parasti līdz pusnaktij. Citreiz ilgāk. Nesajukt prātā man palīdzēja joga. Turpināt lasīšanu “Es un COVID 19 krīze”

Vienkāršas lietas

Man patīk darīt vienkāršas lietas. Staigāt basām kājām pa mežu un pludmali. Ēst meža zemenes. Cept pankūkas. Apliet puķes. Dziedāt šūpuļdziesmas vakarā. Piknikot. Stundām runāties ar draudzenēm, dzerot kakao, tēju vai ko citu. Dejot. Ēst vakariņas kopā ar mīļajiem. Braukt ar riteni. Meklēt mellenes mežā. Brist pa sniegu un klausīties, kā tas gurkst.

Tas viss piešķir dzīvei gaišumu un krāsu. Nomierina. Liek izjust dziļu pateicību. Turpināt lasīšanu “Vienkāršas lietas”