Prieks

Tas ienāk kā siltums sirdī. Vai plaukstās. Telpa atdzīvojas un iegūst dziļumu. Tas var atnākt kopā ar nemieru – bet tādu patīkamu nemieru, kā kucēnam. Gribas skriet, kūleņot, lēkāt un dejot. Tas var atnākt arī pavisam rāmi. Kā svinīgs vilnis.

Bērns aptver manu roku ar abām plaukstām, kamēr dziedu vakara šūpuļdziesmu. Vējš izdzenā mākoņus un atklājas zilas, zilas debesis. Kanālā iekrīt lapa, saviļņojot tā virsmu. Kaķis pacietīgi nogaida, kamēr esmu nomierunājusies, to glaudot.

Prieks atnāk reizē ar pateicību.

Par prieku ir arī šī dziesma.

Advertisements

Ienaidnieks

Tas nav katru dienu. Un es pat nezinu, cik bieži tas ir. Man nav nekādu šaubu, ka laika viendabīgs plūdums ir vien patvaļīgs pieņēmums – manā dzīvē laiks noteikti tā neizpaužas. Tas mēdz saspiesties blīvi, tad notikumi  kārtojas cits virs cita kā fraktāļveidīgas kūkas; tas mēdz kļūt pavisam retināts un izstiepts, gluži caurspīdīgs, kā tāds  pārlieku izsmalcināts mežģīņu lakats. Līdz ar to es nekādi nespēju noteikt, cik bieži tas ir. Un, kad tas notiek – cik ilgi. Continue reading “Ienaidnieks”