Centrālās stacijas A līmenis

“Vienreiz taču mums tas ir jāizpēta,” Anna Kā teica Kareņinai un Kafkam. Viņi sēdēja ļoti tīrā un neizteiksmīgā kafejnīcā. Klusināti skanēja mūzika – tāda, ko ikviens aizmirst jau klausoties. Kafejnīcā bija vēl daži klienti, visi ģērbušies vai nu bēšās, vai pelēkās, vai smilškrāsas drēbēs. Aiz loga bija apmācies, bet pieklusināti, maigi pelēkā tonī. Viegliņām smidzināja lietus. Nekādu zibeņu, nekādu pārāk melnu mākoņu – nekā dramatiska.

“Vai tu esi pārliecināta?” maigi iejautājās Kafka. Anna Kā pamāja, atvēra savu smilškrāsas portfeli un izņēma iedzeltenu papīra mapi. “Lūk, te ir kopējais Plāns, te detalizēti var aplūkot A, B un C līmeņus,” viņa paskaidroja, uz galda virsmas izklājot Centrālās stacijas Plānus.

Atspulgs

izeju cauri mājas sienai tik viegli kā miglai

nākamajā mirklī skatos lielā spogulī

redzu sienas, galdu, krēslus, lampu, grāmatas plauktos,
sviestmaizi uz galda, čības pie durvīm,
bet manis tur nav

mani pārņem apjukums un bailes

ir tāda teritorija, kurā vārdu vēl nav
esmu nonākusi teritorijā, kurā ir domas,
bet mana ķermeņa nav

varbūt ķermeņa atspulgs ir ķermeņa atskaņa?
tagad atskaņas vairs neesot modē

Pieglabātie dzejoļi

Pagājušā gada septembrī es nolēmu iestāties Liepājas universitātes Rakstniecības studiju maģistrantūrā. Man bija motivācija, bet es vairs neatceros, kāda. Tas ir, atceros motivāciju kā teikumus, neatceros emocionālo lādiņu, jo esmu nogurusi.

Tad nu lūk.

2. jūnijā mums Liepājā būs mūsu kursa + viesu lasījumi. Nekā jauna man nav, izņemot divus stāstus; tas, ko es gribētu lasīt, ir pārāk garš formātam, par ko vienojāmies. Vienojāmies par septiņām minūtēm, es izmēģināju – ja lasu balsī, man sanāk vienpadsmit minūtes.

Tāpēc parakņājos datorā un internetā, un atradu dažus savus vecos dzejoļus, kas man šķiet tīri labi arī šobrīd, lasīšu tos. Nolēmu tos drošības labad pieglabāt arī te.

Viņa

Viņa dzīvo mežā kopā ar sēnēm, kokiem un vilkiem. Katru dienu viņa skatās, kā caur lapām krīt gaisma no saules uz zemi. Viņai tas patīk. Viņai patīk, kā gaiss smaržo, kad gaisma krīt. Tā notiek arī šodien, tikai gaisma ir pielijusi un smaga. Tā arī viņa pati šodien jūtas – pielijusi un smaga.

Kad ziema gandrīz ir atnākusi, lapas kļūst caurspīdīgas un nokrīt. Viņa tās salasa un noglabā savā alā. Tad viņa paņem diegu un adatu, un savērpj visas savāktās lapas vienkopus.

To arī viņa gribētu sasniegt rakstniecībā – savērpt vismaz daļu no nokritušajām lapām vienkopus, lai tās ir kopā, lai neizgaist pavisam.

Kad lapas ir savērptas uz viena diega, tās sāk smaržot citādāk. Mazliet pēc avenēm un mazliet pēc kadiķiem, un mazliet pēc miega un sapņiem.

(2022. gada 29. septembris)

Foto pexels.com

Suns

Bija karsts, tāpēc viņa novilka kurpes. Meitene sēdēja zālē zem koka. Tas bija parks, netālu rotaļlaukumā spēlējās bērni, uz soliņiem sēdēja mammas un aukles. Tik karsts un saulains maijs sen nebija pieredzēts.

Meitene novilka arī zeķes, pamanot, ka atkal katra ir citā krāsā. Zem koka bija labi. Kluss, mierīgs. Meitene aizvēra acis. Pēc brīža kaut kas mitrs pieskārās viņas celim. Meitene atvēra acis. Suns, zeltains retrīvers, laipni luncināja asti. “Tomass, nāc šurp, liec mierā meiteni,” kāda balss sauca.

Tik gaiši pelēkas debesis, ka gandrīz baltas

Es gribētu, lai manā sejā nenogulsnējas skumjas. Bēdas. Bailes.

Taču tās tur ir. Reizēm es tāpēc apņēmīgi saviebju seju smaidā un skaitu līdz sešdesmit, vai arī uzņemu taimerī vienu minūti – lai nodarbinātu citus sejas muskuļus. Šodien mēģināju divas minūtes, tik ilgi noturēt sasprindzinājumu bija ļoti grūti.

Vārdi

Šogad maz esmu rakstījusi. Privāti. Pārdomas, novērojumus, iespaidus. Jo man ir sajūta, ka ir pārāk liels juceklis, lai es skaidri varētu ieraudzīt, ko teikt.

Par savu dzīvi man nebūtu iemesla sūdzēties. Apgūstu pacietību, apdomību un noteiktību. Ļoti daudz laika pavadu nerunājot, pat ar sevi ne.

Un tad kādā dienā

Tu atnāc pie manis saplēstā kreklā
Tev cita nav

Mani mati ir sapinkājušies
Tavas pēdas ir siltas

Neveiklas frāzes, elsas un čuksti
Kur gan visas šīs skaņas grib mani aizvest

Tu mani sajuti
Tu mani neredzēji
Tu mani iesūci sevī

Un tad 
Kādā dienā
Tu man pieskarties
Negribi vairs

Paraudāt

un asaras mani pārsteidza, taču neviens to neredzēja, tāpēc es ļāvos

es zināju, par ko raudu, es to skaļi pateicu, neviens to nedzirdēja

man trūkst atbalsta, es skaļi teicu tukšajai istabai

mani nenovērtē

un varbūt viss jau ir par vēlu, varbūt man vairs nav spēka

un varbūt man arī nav vairs nekā, ko teikt

istabā neviena nebija, un man nebija arī kauna par to, cik banāli, cik nožēlojami, cik klišejiski, cik savtīgi skan šie vārdi

vai ir iespējams just neklišejiskas sāpes, es retoriski vaicāju šobrīd

reizēm es īsti neticu realitātei, kad man sāp, tas vairs nav svarīgi

es ilgojos un baidos no viena un tā paša

es pat nezinu, ar ko lai to salīdzinu

es pagaidīšu, gan doma atnāks; domas parasti tā dara

es neko aktīvi nedaru, tikai reizēm vēlos kaut ko saprast – un tad kādā brīdī es saprotu

vai arī es vēlos kaut ko uzrakstīt – un tad kādā brīdī es uzrakstu

es īsti nesaprotu, kā tas darbojas – kas notiek aizkulisēs; es tikai nolemju, ko vajag un tad nogaidu

nogaidīšana ir svarīga

man sāp galva šobrīd

iespējams, būs vētra

Pirmdiena, 13. jūnijs

Šodien ap plkst. 17 es stāvēju krustojumā pie Nacionālā teātra un gaidīju zaļo gaismu. Nezin kāpēc manas smadzenes nolēma pievērst pastiprinātu vērību garāmbraucošo mašīnu skaņai. Kādu brīdi es nedzirdēju neko citu. Vēl vairāk: es arī nedomāju par neko citu.

Foto ir uzņemts tajā pašā dienā – agrā pēcpusdienā Dzirnavu ielas smalkākajā kafijotavā es dzēru lati ar griķu pienu.

Sestdiena, 11. jūnijs

Izbraucu ar riteni, viena pati. Šodien saulains un plus 24 ēnā. Aizbraucu līdz Mežaparkam, pabraukājos pa parku, atbraucu atpakaļ.

Brokastis: kafija + auzu piens, divas baltmaizes šķēles, salāti (spinātu lapas, cepta vista, mocarella, tomāts, avokado, olīveļļa). Un dzelzs preparāti mazasinībai.